Kādam jābūt sunim, lai tas varētu kļūt par terapeitu? 

Sunim terapeitam ir jābūt draudzīgam ne tikai pret suņa saimnieku, bet pret jebkuru cilvēku – lielu vai mazu, ar straujām vai jocīgam kustībām. Citreiz bērni spazmu vai krampju dēļ var netīšām nodarīt sunim pāri, paņemot to pārāk stipri aiz kažoka. Šādā brīdī sunim ir jāsaprot, ka nedrīkst reaģēt. Suns terapeits nedrīkst būt agresīvs un pārāk aktīvs nodarbību laikā. Sunim jābūt pēc dabas mierīgam un labestīgam pret jebkuru cilvēku. Suns terapeits nedrīkst ar strauju kustību vai skaļu skaņu sabaidīt cilvēku.

Suņa terapeita profesijai jāizvēlas konkrētas šķirnes, kurām ir minētās īpašības. Būtiski, lai arī suņa vecākiem piemistu maigs raksturs un būtu normāla psihe. Mūsu suņu terapeitu ģimenē ir 2 šķirņu pārstāvji – Bernes ganu suns un Pireneju kalnu suns. Cilvēkiem jeb klientiem ir ļoti dažādas prasības, tāpēc arī pasaulē ir ļoti daudz suņu šķirņu, kas var darboties kanisterapijā. Kāda omīte mums reiz teica, ka viņai ļoti patīkot mūsu suņi, taču piebilda: “Vai jūs tādu maziņu varat atnest?” un tieši pretēji bija arī kāda maza meitene, kura prasīja pēc liela suņa, sakot: “Gribu suni tik lielu kā zirgu!”

Kāds kucēns varētu būt potenciālais suns terapeits?

Pirmais solis ir izvēlēties potenciālo šķirni un kucēnus ar labestīgiem un veseliem vecākiem. Kad atrasti audzētāji ar potenciālajiem kucēniem, jāveic mazas pārbaudes, pētot kā kucēni reaģē uz svešiem cilvēkiem, skaļām skaņām, dažādām straujām kustībām. Pēc kucēna reakcijas var jau nedaudz spriest par viņa potenciālu. No 2 līdz 4 mēnešu vecumam var mēģināt atlasīt potenciālo suni terapeitu, tālāk kucēns ar šādu potenciālu ir jāaudzina un jāmāca. Kucēnā ar laiku var parādīties dažādas iedzimtas īpašības, piemēram, sākumā viņš ir ļoti mierīgs un pēc tam izaugot kļūst pārāk aktīvs.

Pepija, kad bija maziņa, vienmēr nāca gulēt pie cilvēka blakus. Pēc ēšanas viņa, protams, dauzījās kā jau visi kucēni, tomēr viņa nevienam nemetās virsū. Tas nozīmē, ka potenciāla agresija nebija novērojama. Viņai pēc dauzīšanās vienmēr vajadzēja pienākt pie cilvēka, iebāzt degunu klēpī un pieglausties. No tā varēja secināt, ka viņai patīk kontakts ar cilvēku. Tiekoties ar svešiem cilvēkiem, Pepijas reakcija bija tāda pati – labestīga, tādēļ mēs ceram, ka no viņas iznāks suns terapeits. Lai gan viņa ir dauzoņa, vērosim, vai kucēna dauzīšanās pāries. 

Suņa veselības priekšnosacījumi

Sunim nedrīkst būt jebkādas slimības, kas var ne tikai ietekmēt paša suņa veselību, bet arī cilvēka, kā arī parādīties ārējā izskatā, piemēram, tādas ir ādas slimības. Sunim jābūt veselam gan iekšēji, gan ārēji. Ja Latvijā kanisterapija tiktu atzīta kā oficiāla terapijas metode, tad noteikti parādītos īpašas prasības pret suņu veselību – tiktu pieņemti kādi standarti, jo strādāt drīkst tikai vesels suns.

Suņa audzināšana jau no kucēna vecuma

Kad kucēni piedzimst mūsu mājā, pirmos pāris mēnešus tie dzīvo tiešā kontaktā ar cilvēku. Pēc viena mēneša kucēni dzīvo ārā, savā mājā, un es dzīvoju kopā ar viņiem. Mēs esam visu laiku ciešā kontaktā, tāpēc suns pierod atrasties ne tikai savā suņu barā, bet arī būt ar cilvēku. Es visu laiku vēroju kucēnus. Kucēns, kas izrāda suņa terapeitu potenciālu, tiek visvairāk uzraudzīts.

Kucēni visu pasauli iepazīst pārsvarā ar zobiem. Šajā agrīnajā vecumā mēs mācam, ka kucēns ne tikai vienkārši nedrīkst kost, bet mēģinām viņā radīt izpratni, ka košana ar zobiem – tas ir sāpīgi. Kucēni kaujas un cīnās savā starpā, tas ir dabiski. Viens otram kožot, parasti, kad tas ir īpaši nepatīkami un sāp kucēni iekliedzas, tādā veidā parādot, ka sāp. Līdzīgi to daru es, ar skaņām ar kustībām parādu, ka man tas ir sāpīgi, rādu un mēģinu paskaidrot, ka viņš nodarījis pāri un mēģinu panākt to, ka viņš nevis atkal ķer, bet viņam sāk veidoties izpratne.

Suņa apmācība sākās no tā laika, kad tas vēl ir mammai vēderā, lai tad, kad kucēns nāk pasaulē viņš jūt, ka tas nāk draudzīgā un mīlošā pasaulē, kurā nav jācīnās par izdzīvošanu. Tad, kad kucēni barojas no mammas un neko citu vēl nedara un nesaprot, tie vienkārši jūt cilvēka klātbūtni.

Mēneša vecumā var sākt lēnām apmācības, lai 3 mēnešu vecumā, kad ir pienācis laiks iet suņu skoliņā, kucēns jau būtu apguvis dažas iemaņas – nedaudz paklausību un to, kas cilvēkam patīk un kas cilvēkam nepatīk. Trijos mēnešos kucēnam būtu jāiemāca, kur ir viņa vieta, kur ir cilvēka vieta un saprast, ka, ja ir vēlme kaut ko darīt, bet tas nav atļauts, kucēnam ir jārespektē robežas. Līdz trim mēnešiem kucēnam var iemācīt pamata komandas: sēdēt, gulēt, blakus, dot ķepu. Taču sunim terapeitam tas nav pats galvenais. Ir atšķirība starp suņiem, kas ir perfekti iemācīti pildīt komandas un suni, kas labprātīgi iet uz kanisterapijas darbu. Šādam sunim komandas ir vajadzīgas tādēļ, lai virzītu suni, nevis piespiedu kārtā, bet informatīvi. Komandas vajadzīgas, lai suni virzītu pie vienas vai otras klienta gultas, vai, ja cilvēkam ir kaut kādas bailes vai nepatika, lai suns neiet pie konkrētā cilvēka.

Pēc trīs mēnešiem sākās apmācības ārpus mājas, jo trijos mēnešos ir otrā vakcīna, kas ļauj sunim atrasties publiskās vietās. Līdz vakcīnai visas apmācības notiek mājā vai savā teritorijā. Pēc trim mēnešiem ir jāsāk pieradināt pie apkārtējās vides, citām vietām, cilvēkiem, visādiem trokšņiem. Paklausības apmācība sākās pie citiem traucējošiem apstākļiem. Salīdzot ar parasto paklausības skolu, suņiem ir nevis jāklausa sava saimnieka komandas, bet viņam ir jāmāk komunicēt ar jebkuru svešu cilvēku. Tas nozīmē, ka jebkurš svešinieks var dot sunim komandu un sunim vajadzētu klausīt. Sunim ir jāspēj pielāgoties dažādām dzīves situācijām un apstākļiem, piemēram, jāpierod pie speciālām gultām, kur ir dažādi fiksējoši elementi un iespējama kāda skaļa skaņa, kad gulta tiek regulēta. Pārsvarā suns, kas ir izgājis noteiktu apmācību kārto eksāmenu apmēram gada vecumā. Tas var arī būt jebkurā citā vecumā, ja suns atbilst kanisterapijas suņa priekšnosacījumiem.

Suns ir jāmāca visu dzīves laiku, regulāri ir jāpārbauda un jāizvērtē viņa psihiskā un fiziskā veselība. Suns, kurš ilgu laiku ir bijis pakļauts dažādiem stresu izraisošiem apstākļiem, var tikt pārslogots un sadegt. Sunim darbs var sākt apnikt, iespējams, ka tas guvis pārāk daudz stresa. Nav jēga suni izmantot terapijas nodarbībās, ja pats suns no tā nogurst, jo tādā gadījumā tā ir suņa mocīšana – principā vardarbība pret suni. Ideāli, ja suns kanisterapijā pats gūst gandarījumu.

Terapijas suņa eksāmens

Pepijai tuvojas eksāmens, kurā jāiztur dažādi pārbaudījumi. Eksāmens sākās ar to, ka ir kontakts ar cilvēku. Ja cilvēks nāk pie manis sasveicināties un dara to ļoti emocionāli, tad Pepijai nebūtu mani jāsargā, jāmūk prom vai jālec tam cilvēkam virsū bučojoties. Topošajam sunim terapeitam sasveicināšanās process ar svešinieku jāuztver ļoti mierīgi. Tālāk seko dažādi citi pārbaudījumi, sunim ir normāli un adekvāti jāreaģē uz dažādām skaļām skaņām vai straujām priekšmetu kustībām. Tās var būt segas, krītošas bļodas vai arī kaut kādu priekšmetu vicināšana, piemēram, kruķi. Sunim uz visām šīm situācijām ir jāreaģē mierīgi, taču, ja viņam nepatīk kaut kas no tā, viņš drīkst paiet maliņā, bet nekādā gadījumā viņš nedrīkst riet, baidīties vai kā savādāk strauji reaģēt. Eksāmens ir uzbūvēts pēc punktu sistēmas. Latvija eksāmeni notiek apmēram reizi gadā. 

Vai mans suns varētu kļūt par terapeitu?

Ja cilvēkam šķiet, ka viņa suns varētu kļūt par terapijas suni, tad suņa saimniekam vispirms būtu jāvēršas Latvijas Kinoloģiskajā federācijā pie cilvēkiem, kas nodarbojas ar suņu apmācību. Pats galvenais, sākumā vajadzētu patestēt pašam savu suni, kā suns izturas ne tikai pret jums, bet pret svešiem cilvēkiem dažādās situācijās un paskatīties uz to no cita cilvēka perspektīvas. Piemēram, kā suns pieiet klāt, vai viņš pienāk strauji, grib bučoties. Ja tas tā ir, tad suns ir jāiemāca lai viņš pienāk mierīgi un lai viņš to dara tad, kad klients to grib. Ja rokās ir kaut kas garšīgs, suns nedrīkst skraidīt apkārt un diedelēt. Nākamais, ko vajadzētu darīt ir pārbaudīt suņa fizisko veselību.

Kad suns un suņa īpašnieks ir nokārtojuši terapijas suņu eksāmens, suns kļūst par terapijas suni un saņem apliecību, kas ir derīga gadu un cilvēks kļūst par viņa atbildīgo pavadoni. Pēc gada eksāmens ir jāatkārto atkal, jo gada laikā daudz kas var notikt. Var būt dažādi ne pārāk patīkami piedzīvojumi kontaktā ar citiem cilvēkiem, kam jūs sniedzat kanisterapiju, līdz ar to suns var ciest no stresa pat viena gada laikā. Diemžēl, suņiem mūžs nav pārāk garš un suns kā terapeits var strādāt tik ilgi, kamēr viņam ir normāla fiziskā un psihiskā veselība. Ja suns sāk klibot vai viņam rodas kaut kādas citas veselības problēmas, ir jāpievērš uzmanība kā suns tiek nodarbināts, iespējams, ka ir jāmaina pieeja. Suns, piemēram, sāpošās kājas dēļ nevar staigāt garus gabalus, kā to darām mēs, kad apciemojam pansionātus, tad klients var braukt pie suņa uz nodarbību, ja suns savā vidē jūtas ļoti labi un ar prieku un mīlestību satiek cilvēkus, tad kanisterapiju varētu turpināt. Ir jāizvērtē slodze, jūsu darbības veids, ar ko jūs strādājiet un vienmēr ir jāsaprot, ka suni nedrīkst ekspluatēt. 

Ar ko rēķināties esot par suņa terapeita saimnieku?

Ja cilvēks ir nolēmis darboties kanisterapijā, tad jārēķinās ar to, ka tas ir liels laika un finanšu ieguldījums salīdzinot ar iespējamo atalgojumu. Suns ir jāapmāca, ir jāpavada laiks ceļā uz izbraukumiem, suns ir jāved pastaigās pēc izbraukumiem, lai novadītu sunim stresu un tas nesaslimtu. Finansiālie izdevumi, kas saistīti ar šo profesiju ir: kucēna iegāde, pārtika, veterinārie pakalpojumi, suņu skolas apmācības, eksāmena izdevumi, transporta un degvielas izmaksas, telpu uzturēšana, suņa aprīkojums, dažādi citi palīglīdzekļi terapijas procesā, piemēram, paklājiņš.

Kanisterapijā jūs savu dzīvi daļēji ziedojiet citiem cilvēkiem, tāpēc jābūt patiesai vēlmei palīdzēt un šim darbam tiešām ir jāpatīk. Ja jūs mīlat savu suni un citus cilvēkus un vēlaties palīdzēt uzlabot citu cilvēku fizisko un psihisko veselību, tad ar Dieva palīgu un uz priekšu!